Rīga bez sastrēgumiem šodien jeb Rīgas dzelzceļa mezgla 1902. gada pārbūves projekts.

Rīgā mēs ikdienā saskaramies ar satiksmes sastrēgumiem. Viens no to rašanās iemesliem ir ievērojamais dzelzceļa pārbrauktuvju daudzums pilsētā. Izrādās, ka jau 1902. gadā Krievijas Satiksmes ceļu ministrijas Inženieru padome akceptēja projektu, saskaņā ar kuru visā pilsētas teritorijā bija plānots likvidēt visas pārbrauktuves un ierīkot divlīmeņu ielu krustojumus ar dzelzceļu. Pamats šādam Rīgas dzelzceļa mezgla pārbūves projektam inženiera Aleksandra Verhovskoja viena ārvalstu komandējuma atskaite.

2008. gadā Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā ciemojās ilggadējais dzelzceļu inženieris Boriss Vulfsons. 80 gadu vecumu sasniegušais kungs bija paķēris līdzi dažus pierakstus par lokomotīvēm, kurus kā pusaudzis tika veicis vēl pirms Otrā pasaules kara, kā arī Rīgas pasažieru stacijas 1937. gada pārbūves projektu. Abi materiāli muzeja darbiniekos izraisīja lielu interesi un sirmais kungs, mazliet pasmejoties, apsolīja tos pēc savas nāves uzdāvināt muzejam.

Liels bija pārsteigums, kad pēc pāris gadiem muzeja durvis vēra Borisa Vulfosna dēls – Jevgenijs Vulfsons – turot rokās nelielu kaudzīti ar materiāliem, kurus viņa tēvs mūžībā aizejot bija licis nodot muzejam. Starp jau zināmajiem dokumentiem atradās arī kāda kopēta, ar roku rakstīta inženiera Aleksandra Verhovskoja komandējuma atskaite, kuru papildināja neskaitāmas fotogrāfijas un divas Rīgas dzelzceļa mezgla shēmas. Iepazīstoties ar minēto materiālu, nācās secināt, ka tā kļuva par pamatu Rīgas dzelzceļa mezgla pārbūves projektam 20.gs. sākumā, kuru īstenot izdevās tikai daļēji. Pārbūves darbus apturēja Pirmā pasaules kara sākums.

Šobrīd Rīgā mēs izjūtam ne tikai neērtības ar auto ilgi stāvot pie pārbrauktuvēm. Netika uzbūvēta arī Zasulauka preču stacija, Nordeķu stacija, kā arī Rīgas-Jelgavas un Rīgas-Tukuma dzelzceļa tiešais savienojums, apejot Torņakalna staciju. To trūkumu izjutīsim vēl pēc jaunā Rīgas Brīvostas termināla izbūvēšanas Krievu salā.

           

Tomēr galveno mācību no šīs it kā necilās komandējuma atskaites, varam gūt tādu, ka pareizi plānojot darbu un pieejot tam ar pilnu atbildību, mēs varam radīt produktus, kas pārdzīvo mūs pašus un kalpo par darba programmu  nākamajām paaudzēm.