Kad skurstenis atkal runās ar debesīm...

Pirms nedaudz vairāk par 200 gadiem Anglijā tika izgatavota pasaulē pirmā tvaika lokomotīve. Aptuveni 150 gadus tvaika lokomotīves dominēja visos pasaules dzelzceļos. Pēdējos 50 gados lielākā daļa tvaika lokomotīvju tika sagrieztas metāllūžņos. Divas pēdējās Latvijas dzelzceļā izmantotās tvaika mašīnas 2009. gada 2. novembrī  papildināja Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājumu.

            L sērijas tvaika lokomotīves tika ražotas Kolomnas, Brjanskas (Krievija) un Luganskas (Ukraina) rūpnīcās no 1945. līdz 1955. gadam. Latvijā tās regulāri ekspluatētas no 1962. līdz 1989. gadam. 1992. gadā atjaunotā valsts uzņēmuma “Latvijas dzelzceļš” bilancē nonāca 89 šādas ritošā sastāva vienības. Divas no tām līdz 2004. gadam bija darba kārtībā. Pēc valsts a/s „Latvijas dzelzceļš” restrukturizācijas, tvaika lokomotīves L-0312 un L-5225 nonāca SIA „LDZ ritošā sastāva serviss” pārraudzībā, kuras vadība 2009. gadā pieņēma lēmumu abas lokomotīves nodot (uzdāvināt) Latvijas dzelzceļa vēstures muzejam.

            Tvaika lokomotīve L-0312 tika iekļauta muzeja palīgkrājumā, lokomotīve L-5225 – pamatkrājumā.

            Lokomotīve L-0312 tika restaurēta 2010. gadā un šobrīd ir aplūkojama muzeja ritošā sastāva ekspozīcijā Rīgā, Uzvaras bulvārī 2A. Tai tika atjaunota oriģinālā elektroinstalācija, kas ļauj lokomotīvi izgaismot katru ceturtdienas vakaru, kā arī īpašos muzeja svētku pasākumos.

Tvaika lokomotīve L-5225 atrodas bijušajā Jelgavas lokomotīvju depo ēkā. Latvijas dzelzceļa muzejs plāno to atjaunot un izmantot demonstrācijas nolūkos, veicot kravas un pasažieru pārvadājumus Latvijas teritorijā. Līdz galam atverot tvaika mašīnas regulatoru, runājot bijušo tvaika lokomotīvju vadītāju vārdiem, tad atkal varēsim teikt, ka skurstenis runā ar debesīm.

Tvaika lokomotīves mūsdienās kalpo par dzelzceļu varenības, stabilitātes un vēsturiskās pēctecības simbolu. Lielākajā daļā pasaules valstu dzelzceļu tiek rīkoti ikgadējie tvaika lokomotīvju salidojumi. Tūrisma sezonas un dažādu svētku norises laikā tvaika lokomotīves regulāri demonstrē savu spēku tūristiem, dažādu paaudžu svētku dalībniekiem un visiem industriālā mantojuma interesentiem.

Traģiskākās dzelzceļa avārijas Latvijā liecība - vagona numura plāksne.

Harija Menča dāvinātā vagona numura plāksnīte, kas Latvijas Dzelzceļa muzeja krājumā nonāca 2008. gada 6. novembrī, ir vienīgais saglabātais priekšmets no Latvijā lielākas dzelzceļu avārijas. Tā ir lieciniece traģiskajiem 1976. gada 16. februāra notikumiem, kad, saskrienoties Ļeņingradas-Rīgas ātrvilcienam un manevrējošām lokomotīvēm, gāja bojā 46 un tika ievainots 61 cilvēks. Lai cik skarbi tas nebūtu, arī šajā nelaimē galveno lomu nospēlēja lietas, kam ikdienā nepiegriežam vērību-kāda minūte, neprecīzi formulēts teikums un februāra mēnesim raksturīgi laika apstākļi.

Naktī uz 16.februārī gaisa temperatūra bija ap -5 grādiem un nedaudz sniga, kas vēlāk nospēlēja visai traģisku lomu, jo pārmiju mehānisms bija iesalis, savukārt pirms dežūras maiņas tās netika attīrītas. Situāciju nolēma labot viena no pārmijniecēm un, nepaziņojot par to ne stacijas dežurantam, ne vecākajai pārmijniecei, devās ne vien pēc slotas, bet novirzīja arī kravas vilciena sastāvu uz 3. sliežu ceļa, pa kuru pēc 15 minūtēm bija jābrauc Ļeņingradas-Rīgas ātrvilcienam, par kuru pārmijnieks bija piemirsis. 6 minūtes pirms katastrofas tika pieļauta vēl viena liktenīga kļūda–pavēle par sliežu ceļa sagatavošanu ātrvilcienam tika nodota nereglamentētā formā, tādējādi turpinot radīt neskaidrības. Kad pulksten 8.41 ātrvilciena vadītājs saprata, ka dodas pretī lokomotīvei, līdz sadursmes vietai bija palikuši 250 metri un izvairīties no sadursmes vairs nebija iespējams.
Mazā, mēmā vagona numura plāksnīte, kas dzirdēja un redzēja ne vien sadursmi, bet arī bojāgājušo pēdējos sirdspukstus, nekad mums nespēs izstāstīt šīs katastrofas upuru, vaininieku un izdzīvojušo sajūtas, tomēr ļaus atcerēties to, ka nozīme ir arī pavisam nelieliem priekšmetiem un sīkumiem. Tieši 3 vagons uztvēra visu trieciena smagumu, bojā aizgāja visi vagona pasažieri. Vagona plāksni savā kabatā ielika toreiz jaunais lokomotīves vadītāja palīgs Harijs Mencis, kas bija atsūtīts likvidēt avārijas sekas. Plāksnīte mājās nedeva mieru un tagad, kad nodibināts Dzelzceļa muzejs, viņš nolēma to nodot muzeja krājumā.

Nereti par svarīgām lietām un nozīmīgiem notikumiem mums var pastāstīt tieši tās lietas un priekšmeti, kuri no pirmā acu uzmetiena šķiet pavisam necili vai neizteiksmīgi. Taču tas tā šķiet tikai sākumā, jo, kā zināms, vēsturē sīkumu nav. To apliecina šīs vagona plāksnes stāsts.