CkS – tvaika lokomotīve, kas rotāja Daugavpils dzelzceļu tehniskās vidusskolas diploma vāku.

Latvijas dzelzceļu tvaika lokomotīves mūsu paaudze var aplūkot tikai fotogrāfijās. Muzeja krājumā attēli ar lokomotīvēm nonāk reti. Visbiežāk, tad, kad kāda ģimene nodod savas dzimtas vēstures liecības. 2011.gadā R.Blauas kundze dāvināja sava vectēva, bijušā dzelzceļa darbinieka Jāņa Šilausa fotomateriālus un dokumentus. To vidū bija arī lielisks Ck^S sērijas lokomotīves skats.

Foto: Ck^S -152, kabīnē pie loga J.Šilauss 1940.gadā.

Ck^S  sērijas lokomotīve pēc tās konstrukcijas ir atzīta par vislabāko tvaika lokomotīvi cariskajā Krievijā, kur tās masveidā ražoja no 1910. līdz 1918. gadam. Arī Latvijas valsts dzelzceļos starpkaru posmā modernās Ck^S sērijas lokomotīves iekaroja nedalītas simpātijas. Strādāt uz Ck^S sērijas lokomotīvēm norīkoja pašus pieredzējušākos un prasmīgākos vadītājus. Viņu vidū bija arī Jānis Šilauss.

Iespējams tieši savas popularitātes un reputācijas pēc Daugavpils dzelzceļu tehniskās vidusskolas diplomu 20.gs. 20. - 30.gados rotāja Ck^S lokomotīves attēls.

J.Šilauss dzimis 1896.gadā, miris 1979.gadā. Uz dzelzceļa J.Šilauss sācis strādāt Šķirotavas depo 1925. gadā un visu savu darba mūžu, līdz aiziešanai pensijā 1955.gadā nostrādājis lokomotīvju saimniecībā par lokomotīves vadītāju.

Fotogrāfijā.  J.Šilauss ar ģimeni, sievu Zelmu un meitu Ilgu - R.Blauas k-dzes māti.

Muzejs ir pateicīgs Blauas kundzei par uzticēšanos, nododot glabāšanā savas ģimenes vēstures liecības.

Rīga bez sastrēgumiem šodien jeb Rīgas dzelzceļa mezgla 1902. gada pārbūves projekts.

Rīgā mēs ikdienā saskaramies ar satiksmes sastrēgumiem. Viens no to rašanās iemesliem ir ievērojamais dzelzceļa pārbrauktuvju daudzums pilsētā. Izrādās, ka jau 1902. gadā Krievijas Satiksmes ceļu ministrijas Inženieru padome akceptēja projektu, saskaņā ar kuru visā pilsētas teritorijā bija plānots likvidēt visas pārbrauktuves un ierīkot divlīmeņu ielu krustojumus ar dzelzceļu. Pamats šādam Rīgas dzelzceļa mezgla pārbūves projektam inženiera Aleksandra Verhovskoja viena ārvalstu komandējuma atskaite.

2008. gadā Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā ciemojās ilggadējais dzelzceļu inženieris Boriss Vulfsons. 80 gadu vecumu sasniegušais kungs bija paķēris līdzi dažus pierakstus par lokomotīvēm, kurus kā pusaudzis tika veicis vēl pirms Otrā pasaules kara, kā arī Rīgas pasažieru stacijas 1937. gada pārbūves projektu. Abi materiāli muzeja darbiniekos izraisīja lielu interesi un sirmais kungs, mazliet pasmejoties, apsolīja tos pēc savas nāves uzdāvināt muzejam.

Liels bija pārsteigums, kad pēc pāris gadiem muzeja durvis vēra Borisa Vulfosna dēls – Jevgenijs Vulfsons – turot rokās nelielu kaudzīti ar materiāliem, kurus viņa tēvs mūžībā aizejot bija licis nodot muzejam. Starp jau zināmajiem dokumentiem atradās arī kāda kopēta, ar roku rakstīta inženiera Aleksandra Verhovskoja komandējuma atskaite, kuru papildināja neskaitāmas fotogrāfijas un divas Rīgas dzelzceļa mezgla shēmas. Iepazīstoties ar minēto materiālu, nācās secināt, ka tā kļuva par pamatu Rīgas dzelzceļa mezgla pārbūves projektam 20.gs. sākumā, kuru īstenot izdevās tikai daļēji. Pārbūves darbus apturēja Pirmā pasaules kara sākums.

Šobrīd Rīgā mēs izjūtam ne tikai neērtības ar auto ilgi stāvot pie pārbrauktuvēm. Netika uzbūvēta arī Zasulauka preču stacija, Nordeķu stacija, kā arī Rīgas-Jelgavas un Rīgas-Tukuma dzelzceļa tiešais savienojums, apejot Torņakalna staciju. To trūkumu izjutīsim vēl pēc jaunā Rīgas Brīvostas termināla izbūvēšanas Krievu salā.

           

Tomēr galveno mācību no šīs it kā necilās komandējuma atskaites, varam gūt tādu, ka pareizi plānojot darbu un pieejot tam ar pilnu atbildību, mēs varam radīt produktus, kas pārdzīvo mūs pašus un kalpo par darba programmu  nākamajām paaudzēm.

Lokomotīves vadītāja lāde



 Lāde vienmēr saistās ar kaut ko interesantu, aizraujošu, neredzētu vai noslēpumainu. Tajās mēdza glabāt vērtīgāko. Ko mēs domājam, kad dzirdam vārdu „lāde”? Vai pūra lādi? Vismaz kādu izrakstītu jostu vai cimdu pāri. Citam varbūt atmiņā ataust klēts ar labības un miltu stirpām lielās lādēs. Taču šī nav gluži tāda lāde. Pat ne dārglietu lādīte. Šī ir dzelzceļa lāde! Arī te ir glabātas svarīgas lietas. Tā bija neiztrūkstošs lokomotīves inventārs un atradās vietā, kur dzelzceļa pasažieri parasti nenonāk – lokomotīves vadītāja kabīnē. Tieši šī lāde pirms vairāk nekā simts gadiem – 19.-20.gs. mijā – mēroja savus ceļus tvaika lokomotīvē kopā ar tās vadītāju Ambrosiju Bruhovecki. Tajā parasti glabāja atslēgas, ikdienā nepieciešamus dokumentus un arī maltītes tiesu.

2010. gadā ar Ambrosija Bruhovevcka pēcnācēju gādību lāde savu galastaciju ir sasniegusi Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā.



Savukārt šajā fotogrāfijā aplūkojams vēl viens visai „praktisks” lokomotīves vadītāja  lādes pielietojums 20. gs. 20.-30. gados

1924. gada - Pasta vagons, vagonbūves atdzimšanas liecinieks

Fotogrāfija - Pasta vagona interjers -  vagonbūves atdzimšanas lieciniece pēc I Pasaules kara a/s „Fenikss”, 1924. gads, fotogrāfs K.Grīns

1999.gada sākumā Latvijas dzelzceļa vēstures muzejam tika nodots Rīgas vagonbūves rūpnīcas muzeja krājums, bet kā izrādījās ne visi priekšmeti nonāca mūsu muzejā. Pagājušā gada sākumā kāds kungs uz antikvariātu aiznesa vairākas fotogrāfijas, kas tapušas 20.gadsinta pirmajā pusē un saistītas ar vagonbūves vēsturi Latvijā. Antikvariāta darbiniece Ieva Baļļa, redzot šīs unikālās fotogrāfijas kungu atveda uz muzeju un tā pēc 12. gadiem šīs fotogrāfijas nonāca blakus savām līdzgaitniecēm, kas jau atradās muzeja krājumā.

Vienā no šīm fotogrāfijām redzams pasta vagona interjers. Šī bilde muzejā nonāca „īsajā brīdī” kad tika restaurēts trešās klases pasažieru vagons. Kuram nebija saglabājies ne interjers ne rasējumi. Pateicoties jaunieguvumam muzejs varēja atjaunot vairākus interjera elementus, kuru izskats pirms tam nebija zināms.

Fotogrāfija ir lieciniece jaunam posmam vagonbūves vēsturē Latvijā. Jo, beidzot, 1924.gadā tika atsāktas vagonbūves tradīcijas, kas tika pārtrauktas Pirmā pasaules kara dēļ. Latvijas valsts dzelzceļi a/s „Fenikss” pasūtīja divus K platuma pasta vagonus, 10 pievadceļu platuma pasažieru vagonus. Un jau pēc gada sākās jaunu platsliežu dzelzceļu pasažieru vagonu būve.

Par šo attēlu saglabāšanu īpašs paldies Ievai Baļļai un kungam, kas tagad vēlējās palikt anonīms, bet 20.gs. 90.gados neļāva RVR  bankrota procedūras laikā pazust šiem attēliem.

Fotogrāfija, kas dzelzceļu vēsturi padara emocionālāku

Pastkartes izmēra fotogrāfija, kurā redzami Zasulauka stacijas darbinieki 1935.gadā, uzmanību piesaistīja ar vizuālo risinājumu.  Tajā redzami darbinieku portreti, kas ieskauj  zīmētu stacijas ēku un tvaika lokomotīvi.  Atbildi, kāpēc ir tapis šāds foto, atradu dažus gadus vēlāk, izlasot Latvijas valsts dzelzceļu vecākā komercaģenta Reinholda Lāča atmiņas Latvijas dzelzceļnieku centra izdevuma Dzelzceļnieks trimdā 28. Nr.

1935.gadā Zasulauka stacijas priekšnieks Vladimirs Priedulājs atzīmējis nozīmīgu savas dzīves notikumu. Tam par godu kolēģi vēlējušies uzdāvināt kādu piemiņas velti. Viņš attiecies no visām praktiskajām lietām, tāpēc tapusi lielformāta darbinieku bilde, par ko viņš bijis ļoti priecīgs. Pārējiem darbiniekiem tika izgatavotas pastkartes izmēra fotogrāfijas. Tieši tā bija nokļuvusi Dzelzceļa muzejā vispirms.

Laika gaitā atradu dažas skopas ziņas arī par V.Priedulāju. Dzimis Valkā. Beidzis pilsētas skolu. Latvijas valsts dzelzceļos kalpojis kopš to dibināšanas. Bermontiešu uzbrukuma apšaudes laikā vadījis vilcienu kustību Šķirotavas stacijā. Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Bijis gan stacijas dežurants, ekspluatācijas revidents, visbeidzot stacijas priekšnieks Zasulaukā, bet no 1936. gada līdz 1940. gadam stacijas Rīga Krasta priekšnieks. 1940.gada 14.jūnijā kopā ar sievu Mildu Priedulāju izsūtīts, miris 1942.gada 29.janvārī Molotovas apgab. Usoļlagā.. 

2010.gadā muzejā ienāca kāds puisis, kas, sava tēva Jāņa Melngaiļa uzdevumā, vēlējās nodot dažas lietas. Tās izrādījās piederējušas V.Priedulājam, ko pēc izsūtīšanas glabājuši Mildas Priedulājas piederīgie. Fotogrāfiju vidū bija arī Zasulauka stacijas darbinieku darinātā dāvana - lielformāta fotogrāfija koka rāmī, kas visus padomju gadus stāvēja pie sienas Vecpiebalgas „Vec-Kliģēnos”. 

Muzejs ir pateicīgs ik vienam šī stāsta veidošanas dalībniekam: Reinholdam Lācim no Bostonas, kas, trimdā dzīvojot, rakstījis savas atmiņas, Jānim Melngailim no Vecpiebalgas, kas glabājis savas dzimtas vēstures liecības, restauratorei Sarmītei Gaismiņai, kas atjaunojusi fotogrāfiju un zīmējumu, lai tas atkal var ieņemt goda vietu.